1509. gadā Vidzemes mestrs fon Pletenbergs piešķir Heinrikam Klopmanim zemi Lielvircavas un tās apkārtnē, kur viņš izveido Skursteņmuižu kā arī vēl citas muižas. Nevar teikt, ka dzimtas mantinieki veiksmīgi saimniekotu ar savu īpašumu. Klopmaņi pakāpeniski zaudē vienu muižu pēc otras Tomēr dzimtas 300 gadu valdīšanas laikā ir lietas , ko vērts atcerēties. Skursteņmuižas īpašnieks Johans Klopmanis 1595. gadā liek uzcelt Lielvircavas baznīcu, bet 1605 gadā kopā ar saviem jātniekiem piedalījās zviedru- poļu karā . Kad Johans mirst, viņa mantojumu sadala 8 dēli un 6 meitas. Georgs ir tas , kurš tiek pie Skursteņmuižas. Tieši viņa valdīšanas laikā muiža nedaudz atplauka . Skursteņmuiža piedzīvoja arī zviedru karagājienu . 1701. gada 11. augustā .Zviedrijas karalis Kārlis XII kopā ar saviem karapulkiem devās cauri Skursteņmuižai uz Jelgavu. Par Kārļa XII viesošanos muižā vēsta vairākas teikas. Lūk viena no tām. "1701 . gadā, zviedru karam plosoties , karavadonis bijis pats zviedru ķēniņš Kārlis XII. Viņš braucis ar diviem melniem zirgiem un vedis sev līdz arī dažādas dārglietas . Ierodoties Skursteņmuiža, sākušās kaujas un karalim bija jādodas cīnīties. Taču vedamais bijis par smagu, lai veiksmīgi ar visu vezumu varētu stāties pretī pretiniekam , tāpēc karalis nolēmis turpat netālu no muižas vienu zirgu, karieti un dārglietas aprakt. Dzimtļaudis kopā ar karavīriem uzdevumu godam izpildījuši. Tā radies Skursteņkalniņš. Par kalniņu ir daudz teiku, bet vēl viena vēsta, ka kalniņu uzbēruši dzimtcilvēki, zemi sanesot priekšautos un cepurēs. Bet dārglietas sargā balta pīle, kas laiku palaikam izlido no kalniņa un kas to redz varētu tikt pie dārglietām. Un tiešām, vadot skolēnu ekskursiju, stāstu teiku bērniem. Skolotāja atrodas uz kalniņa - vāra tēju, cep desiņas nogurušajiem ceļotājiem. Betviens veikls puišelis uzskrien kalniņā un stāsta skolotājai par balto pīli - un gribi tici, negribi netici, bet skolotāja ierauga pīli. Mēma aiz apmulsuma. Kur pīle radās - izlidoja no kalniņa.? Skursteņkalniņš ir kļuvis par iecienītu atpūtas vietu ne tikai pašiem sesavniekiem, bet arī ekskursantu grupām , jo kalniņa virsotnē ierīkota ugunskura vieta, salikti soliņi un galdiņi, vienmēr ir atstāts iekurs. Kalniņam apkārt ir kanāls , pāri tam uzcelts tiltiņš. Kanāla gultne bija segta ar granti, malā bija uzcelts peldu namiņš. Pa kanālu peldēja laivas ar baronesēm , kuras virs galvām, visiem par lielo errošanos, turēja saulessargus. Kolhozu laikos Skursteņmuižā svinēti Līgo svētki. Kalniņa apkārtne lielākā vai mazākā mērā vienmēr ir kopta, bet reizē ar šiem darbiem netīši ir izdarīts arī kaitējums kalniņam , jo apkārt kanālam bija sastādīti retas ceriņu šķirnes kociņi, kuri nu ir zuduši. Kalniņā pēc ekskursijas pa pagastu ir atpūtušies gan novada pagastu pārvaldnieki, gan bāriņtiesas, sociālās aprūpes darbinieki, novada bibliotekāri, skolēni, pagasta pensionāri un kaimiņļaudis.
Visi klusībā cer atpūtas brīdī pa acu galam pamanīt spoku-balto aunu, kas tīri vai cilvēciskā balsī blēj: "Re, ka nenoķēri! Bet lielāka vēlēšanās ir pamanīt balto pīli, kas sēž kalniņa iekšienē un sargā karaļa dārglietas. , paretai reizei gan izlido. Tas , kurš viņu pamana var meklēt dārglietas , viņam noteikti veiksies. Netālu no kalniņa rietumu virzienā kādus 100 metrus no kalniņa, atrodas viens no vecākajiem dižozoliem Latvijā, I. Vīks ozola vecumu lēsa ap 500 gadiem . Kad 19. gs beigās muižu atpirka Konrādu dzimta, tika labiekārtots parks, izveidotas alejas, lapenes, dīķīši un veikti citi labiekārtošanas darbi. un viens no tiem bija ozola uzturēšana kārtībā. Tam apkārt tika izveidota liepu laucīte, kur pat bērnus vasaras laikā kristīja, jo uzskatīja, ka ozola apkārtnē ir kaut kāds maģisks stiprs spēks, kas atspirdzina pat slimos. Vēlāk Vīks pat norādījavietu , kur jāstāv , lai uzņemtu sevī pozitīvu enerģijas lādiņu. Bet pats interesantākais ir tas, ka Konrādu laikā ozola lapotnē izveidoja platformu, kurā rīta kafiju baudīt varēja pat 20 cilvēki. Bet, kad tika rīkota zaļumballe, tad platformā sēdēja pūtēju orķestris un pūta tā, ka visu tuvāko un pat tālāko māju iemītnieki varēja savu māju pagalmos griezt valceri uz nebēdu.
Apmeklētājiem piedāvājam izbraucienu pa muižas ceļiem ņipra zirdziņa vilktos ratos. Un kur nu vēl krāšņā savvaļas tulpju ziedēšana pavasara laikā. !
Ko vēlētos mēs , Sesavas pagasta ļaudis? Pirmkārt- vajadzētu iztīrīt kanālu, iegādāties kādu laivu, atjaunot peldu namiņu. Ozola apkārtni vienmēr turam sakoptu , rūpējamies par dižozolu. Šajā darbā iesaistījušies arī skolas vides pulciņa dalībnieki. Prieks pārjauno paaudzi, kas cenšas saglabāt senču mantojumu un arī paši glābj un stāda jaunus kociņus.
Rudenī mēs piedalītos mantojuma dienās ar ekskursiju interesentiem, ar atpūtas brīdi Skursteņkalniņā., klausītos eksotisku putnu atvadu dziesmās (Medņi, pupuķi, pūces u. c. putni, Bet par to kā tie tur radušies, ir atsevišķs interesants stāsts.), dziedātu dziesmas par kokiem un putniem.
Atrast Skursteņmuižas ansambļa atliekas ir viegli. Braucot pa Elejas- Bauskas šoseju ceļa kreisajā pusē apm. 6 km no Elejas ir akmens 1000000 ha nomeliorētās zemes. Griežamies pa šo ceļu Z virzienā . braucam 1,5 km, līdz sākas aleja austrumu virzienā. Un tad jau muiža ir arī klāt. Laipni gaidīti Sesavā!
Dzidra Šulce
